DIRSNIS.LV: septembris 2009

Daudz ir dzirdēts, ko Latvijā palikušie saka par aizbraucējiem, tādēļ, manuprāt, laiks izteikties arī mums. Tātad... šoreiz par palicējiem!

Domājot par šiem, atcerējos, kādu vecu padomju laiku anekdoti: KGB Sarkanajā laukumā noķēra disidentu, kurš izplatīja proklamācijas, bet uz tām nekas nebija rakstīts. Viņam jautāja: kāpēc tā? Bet viss taču tāpat ir skaidrs, viņš atbildēja!

Jā, arī ar palicējiem viss ir skaidrs...

Aizbraukšana esot notikusi pēc negatīvās atlases principa: Latviju atstāja pajoliņi - mūžīgi mainīgajam darba tirgum piemēroties nespējīgi neveiksminieki, tādi, kuriem bija jālaižas, lai "neiesēdinātu", un, protams, tie, kuru dzīves kredo ir izsakāms ar vārdiem "ubi bene, ibi patria".[1]

Palicēji esot diametrāls to pretstats - labākie no labākajiem, pie tādas gaišo prātu koncentrācijas uz m3 situācija uzplaukumam bija vairāk nekā labvēlīga, turklāt ES deva ne tikvien mantas, bet arī naudu to iegādei. Tā, kā dzīvoja Latvijā, nevar atļauties pat amerikāņi – vismaz savu naudu viņi drukā paši… Bet… kā jūs izskaidrosiet faktu, ka leiputrija nesanāca - valsts ir novesta līdz kliņķim un kuru katru brīdi tikšot pasludināta par failed state? Varbūt vārds latvietis nav tautība, bet ... diagnoze?!

Protams...

Neviens nebija domājis, ka pēc 50 okupācijas gadiem atjaunot Latvijas brīvvalsti būs, nu... kā ķēķī gaismu iededzināt, bet... vai jums tas neliekas dīvaini, ka... Agrāk Latvijas produktus ēda vai visas Varšavas līguma valstis, bet Latvijā ražotas preces bija zināmas arī vēl tālāk – pat Raja (M. Gorbačova nelaiķa sieva) lepni ‘’zīmējās’’ ārzemēs ar Ogrē ražotu svīteri mugurā! Tagad, divdesmit gadus vēlāk, Latvija nespēj būt pat pašpietiekama?!

Dzīvot sociālismā negribējām, bet kapitālismā - nemākam?!

Kādreiz, kad man briti jautā: ko jūs tur, Latvijā, darāt, ko ražojat un ar ko esat slaveni, es pat nezinu ko man atbildēt, jo nevaru taču teikt, ka dzīvojam no ES atmestā un izsaimniekojam mūsu tēvu atstāto – nododam metāllūžņos senču kapu krustus, lai nopirktu sev goda svārkus!

Cui prodest? [2]

Šekspīra vārdiem izsakoties, nav pasaulē skumjāka stāsta, kā stāsts par Latvijas brīvvalsti. Domājot par to, nāk prātā alegorija ar putniņu būrītī. Vēl nesen tas visiem spēkiem mēģināja izlauzties brīvībā... Savā vaļā ticis, sajuta izsalkumu un... drīz vien atgriezās atpakaļ. Turpmāk durtiņas ciet vērt vairs nevajadzēs (lasi – "dzelzs priekškars" vairs nebūs vajadzīgs); ja šis kur arī aizlidos, tad vienmēr atgriezīsies, jo savu vietu ’’zinās’’.

Kāpēc es tā domāju?

Aizgājuši uz Rīgas lidostu, iestājieties kādā no tām rindām, kurā čekojas iekšā lidojumam uz neLatviju tie bāleliņi, kuri ‘’savu zaru šeit jau ir nozāģējuši’’, un paklausieties, ko šie tur spriež: lai beidz čakarēt smadzenes, dod darbu, maksā naudu un... vai nav vienalga, zem kādiem karogiem staigāt, kāds tur vairs patriotisms?!

Jā, stagnācijas laikos mēs bijām tuvāk brīvajai Latvijai nekā tagad, jo toreiz tā bija mūsu prātos un sirdīs. Tagad, kad tās tur vairs nav, nav nozīmes, vai tā vēl ir uz kartes…

Starp citu, par karti...

Apsveicu, jo jums beidzot ir izdevies ‘’uzlikt’’ Latviju uz kartes un ‘’iznest’’ tās vārdu pasaulē, bet... tā ir tāda ‘’Černobiļas’’ slava – visi zina, kur tā ir, bet neviens tur negribētu būt! Pat superauseklīši atstāj valsti, kurā dzīves prasības knapi tiek apmierinātas Maslova piramīdas pirmajā (fizioloģiskajā) līmenī...

Traki, ko darīt?

Šā jautājuma zemteksts parasti ir ‘’kurš ir vainīgs?!’’ Situācijā, kad mājā ir tarakāni, jādomā, kā tikt no tiem vaļā, nevis jāapsūdz tie par to, ka tie ... ir tarakāni.

Jā, juku laikos parasti atrodas daudz tādu gudrinieku, kuri, skandinādami populistiskus lozungus, centīsies šūpot politikas laivu, lai, vēl vairāk destabilizējuši situāciju, piekļūtu pie ‘’kormuškas’’ – vārdā šeit neviens nosaukts netika, bet mēs taču visi zinām, kā viņus sauc! [3]

Mana nākotnes vīzija?

Lai stūre ir vienās, vēlams stiprās rokās, jo, ja ar to vienlaikus mēģina nodarboties bariņš vārguļu, nekas labs nesanāks, bet ko nu es jums šeit stāstu – gadus divdesmit esat to izjutusi paši uz savas ādas! [4]

Cilvēki gaida (jebkuras) pārmaiņas, kā vardes izžuvušā dīķī varētu gaidīt lietu! Lai kaut kas mainītos, kaut kas ir jāizmaina! Jāsaprot, ka rītdiena - tā ir tīra lappuse, kurā mēs varam ierakstīt visu, ko gribam – vajag tikai pacensties. Jo ātrāk tas tiks saprasts, jo labāk.

Tādēļ sāksim ar attieksmi...

Tā nu mums ir nepaveicies, ka mūžīgi būsim starp Eiropas laktu un Krievijas āmuru. Tagad, kad mums beidzot ir sava valsts, jāsāk mācīties to pārvaldīt - pieņemsim lēmumus ne aiz bailēm no krievu lāča, nedz izdabājot melnajam bruņiniekam, bet tādēļ, ka mums latviešiem pašiem tā vajag. Tad ari varēsim atkārtot Minhauzena brīnumu un paši sevi aiz matiem izvilkt no Dižķibeles purva.. [5]

Jā, jā, – laiks mums, latviešiem, atkal to fāni hōh celt! [6]

Un visbeidzot, pietiks uzvesties kā īrniekiem, kuriem ir vieglāk aizbraukt, nekā savest valsti kārtībā, - Latvijas nākotne karājas mata galā! Manuprāt, mēs savā pastāvēšanas vēsturē esam izdarījusi daudz kļūdu, bet divām attaisnojuma NEBŪS nekad: 1940.gadā nekarojām un tagad masveidīgi laižamies prom..

Padomājiet par to..

[1] Kur labi, tur dzimtene. (latīņu val.)
[2] Kam tas ir izdevīgi. (latīņu val.)
[3] Saeima, manuprāt, tāds ...''Trojas zirgu'' stallis vien ir.
[4] Šis nav aicinājums atkārtot 1934.gada 15. maija apvērsumu.
[5] Es personiski esmu pašpietiekamas, nacionālas Latvijas fans.
[6] Augsti paceltu karogu (vācu val.)

Pateiksimies par rakstu TVNET lasītājam.

iz Brīvās Daugavas:

Latvijā ir vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju. To skaits pamazām rūk. Viens no šās parādības cēloņiem ir augstais emigrācijas līmenis. No tiem, kas paliek, aptuveni 200 000 jau tūlīt būšot bez darba, savukārt tikpat vai vairāk strādājot nelegāli. Iznāk, ka turpat katrs ceturtais valsts iedzīvotājs praktiski nodokļus nemaksā, jo vai nu neko nepelna, vai algu saņem aploksnē!

Tajā pašā laikā valdība gribētu ieviest vēl vienu nodokli — nekustamā īpašuma nodokli par dzīvokli un māju. Vienam tas būs jāmaksā par sev piederošu lepnu māju un pat vairākām tādām, citam — tikai par būdiņu vai dzīvokli padomju laika dzelzsbetona klucī, kas turklāt nav modernizēts un siltināts.

Nodokļus vajag kā ēst, jo no šīs naudas taču jāuztur veselības aizsardzība, izglītība, tiesībsargājošās struktūras, jāiegulda sociālajā sfērā (kurš gan to nesaprot?), bet jo īpaši nodokļus vajag tāpēc, ka valsts aparāts joprojām ir pārāk uzblīdis un, protams, tam joprojām saglabājusies varena apetīte.

Ko lai dara «mazais cilvēks»? No viņa gaida nodokļus, bet atlaiž no darba; liek maksāt par medicīnu, bet nepasaka, kur tam ņemt naudu; no viņa dzīvesvietas attālina izglītības iespējas, bet kaunina par to, ka tas nevēlas pārkvalificēties un visu mūžu tālāk izglītoties. Cilvēki tiek arī mudināti uzsākt kaut kādu uzņēmējdarbību, tā sakot, sildīt ekonomiku, nodrošināt paši sevi, savu ģimeni un radīt kaut dažas darbavietas utt. Taču, tiklīdz tas, pārvarējis neskaitāmas birokrātiskas barjeras, uzsāk to uzņēmējdarbību, bet, nedod Dievs, apmaldās sarežģītajos grāmatvedības un nodokļu labirintos, tā tūlīt valsts represīvais aparāts ar milzu patiku gāžas virsū, krauj soda naudas un šķērē, cik tik var. Tā, it kā gribētu uz visiem laikiem no cilvēka galvas izsist vēlmi darboties kaut mazā, bet savā biznesā. Ko īsti valsts no cilvēka grib? Vai tā pati to zina?