Kas tos nodokļus maksās?

iz Brīvās Daugavas:

Latvijā ir vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju. To skaits pamazām rūk. Viens no šās parādības cēloņiem ir augstais emigrācijas līmenis. No tiem, kas paliek, aptuveni 200 000 jau tūlīt būšot bez darba, savukārt tikpat vai vairāk strādājot nelegāli. Iznāk, ka turpat katrs ceturtais valsts iedzīvotājs praktiski nodokļus nemaksā, jo vai nu neko nepelna, vai algu saņem aploksnē!

Tajā pašā laikā valdība gribētu ieviest vēl vienu nodokli — nekustamā īpašuma nodokli par dzīvokli un māju. Vienam tas būs jāmaksā par sev piederošu lepnu māju un pat vairākām tādām, citam — tikai par būdiņu vai dzīvokli padomju laika dzelzsbetona klucī, kas turklāt nav modernizēts un siltināts.

Nodokļus vajag kā ēst, jo no šīs naudas taču jāuztur veselības aizsardzība, izglītība, tiesībsargājošās struktūras, jāiegulda sociālajā sfērā (kurš gan to nesaprot?), bet jo īpaši nodokļus vajag tāpēc, ka valsts aparāts joprojām ir pārāk uzblīdis un, protams, tam joprojām saglabājusies varena apetīte.

Ko lai dara «mazais cilvēks»? No viņa gaida nodokļus, bet atlaiž no darba; liek maksāt par medicīnu, bet nepasaka, kur tam ņemt naudu; no viņa dzīvesvietas attālina izglītības iespējas, bet kaunina par to, ka tas nevēlas pārkvalificēties un visu mūžu tālāk izglītoties. Cilvēki tiek arī mudināti uzsākt kaut kādu uzņēmējdarbību, tā sakot, sildīt ekonomiku, nodrošināt paši sevi, savu ģimeni un radīt kaut dažas darbavietas utt. Taču, tiklīdz tas, pārvarējis neskaitāmas birokrātiskas barjeras, uzsāk to uzņēmējdarbību, bet, nedod Dievs, apmaldās sarežģītajos grāmatvedības un nodokļu labirintos, tā tūlīt valsts represīvais aparāts ar milzu patiku gāžas virsū, krauj soda naudas un šķērē, cik tik var. Tā, it kā gribētu uz visiem laikiem no cilvēka galvas izsist vēlmi darboties kaut mazā, bet savā biznesā. Ko īsti valsts no cilvēka grib? Vai tā pati to zina?